Tagad ir modē visādi spriest par ātrumu – to, kas pārsniegts, un to, kas esot “drošs”, arī par to, kas patīk un esot katram savs.
Satiksmes noteikumos jau īstenībā ir diezgan skaidri uzrakstīts, kā jāizvēlas ātrums un kāds ir drošs ātrums. Satiksmes noteikumu 112. punkts: Transportlīdzekļa vadītājam jābrauc ar ātrumu, kas nepārsniedz noteiktos ierobežojumus, ņemot vērā ceļu satiksmes intensitāti, transportlīdzekļa un kravas īpatnības un stāvokli, kā arī ceļa un meteoroloģiskos apstākļus (īpaši redzamību braukšanas virzienā).
Skaidrs? Ne visai. Ar daudzām satiksmes noteikumu normām ir tā, ka katrs traktē tās pēc sava ģīmja un līdzības. Viedokļi mēdz atšķirties, un izpratne arī. Parasti papildus satiksmes noteikumiem tiek izdoti arī komentāri ar sīkākiem paskaidrojumiem, piemēriem un situāciju izvērtējumiem – mūsu satiksmes noteikumiem tādu nav.
Pacentīšos tikt skaidrībā ar šo vienu satiksmes noteikumu punktu, pakomentēt to no sava viedokļa – tiesu eksperta, auto tehniķa skatījuma. Ar pirmo daļu nevajadzētu būt neskaidrībām – jābrauc ar tādu kustības ātrumu, kas nepārsniedz noteiktos ierobežojumus – pilsētā 50 km/h, ārpus 90 km/h. Vai ar ceļa zīmēs norādīto kustības ātrumu. Ja brauksim ātrāk, tad paši riskējam gan ar atbildību par šādi izraisītiem (iespējams) negadījumiem, gan ar tikšanos ar policiju, radaru bildēm utt.
Tālāk šajā punktā ir rakstīts – “ņemot vērā ceļu satiksmes intensitāti”. Es domāju, ka šeit skaidrojumi varētu būtiski atšķirties un varētu atšķirties arī viedokļi. Ja satiksmes intensitāte ir liela, ir jābrauc lēnāk. Vai tomēr pietiekoši ātri? Bīstamākā situācija ir, ja kāds brauc ar ātrumu, kas būtiski atšķiras no pārējās plūsmas ātruma – gan ar lielāku kustības ātrumu, gan mazāku. Atšķiras tikai tas, vai viens apdzen visus vai visi apdzen vienu.
Jo blīvāka satiksmes plūsma, jo lielāka bīstamība no tās atšķirties
No drošības viedokļa transporta līdzekļa vadītājam ir jāizvēlas tāds kustības ātrums, lai iekļautos kopējā satiksmes plūsmā. Jo satiksmes plūsma ir blīvāka, jo lielāka ir bīstamība atšķirties no šīs plūsmas. Intensīvas satiksmes apstākļos praktiski nav iespējams braukt ātrāk par plūsmu – visas joslas jau tik un tā ir aizņemtas (gan tajā pašā virzienā, gan pretimnākošā), un tāda laušanās cauri plūsmai tāpat nedos nekādu būtisku rezultātu – sils tikai bremzes, un pastiprināti tērēsies degviela.
Toties tie, kas brauc lēnāk par kopējo plūsmu un/vai lēnāk par atļauto kustības ātrumu bez būtiska pamatojuma, vai nu rada transporta līdzekļu plūsmas sablīvēšanos, vai arī rada citiem nepieciešamību manevrēt, kas tālāk jau izraisa virkni bīstamu situāciju. Tātad viens no secinājumiem – jo blīvāka satiksme, jo mazāk brīvās izvēles katram vadītājam individuāli.
Plūsmas ātrums var būt gan lielāks, gan mazāks par atļauto. Ja, plūsmas ātrumam strauji pieaugot, katrs tūkstošais kustībā ir policijas auto, plūsma ātri atgriežas normas robežās, savukārt radars ceļa malā samazina plūsmas ātrumu tikai konkrētajā vietā (dažreiz tas ir tieši tas, kas jāpanāk).
Transporta līdzekļa un kravas īpatnības un stāvoklis
Katram transporta līdzekļa vadītājam ir jāpārzina tas
rīks, ar ko viņš brauc, jāzina tehniskās īpašības, jāzina tehniskais stāvoklis. Pirms uzsākt, piemēram, apdzīšanas manevru, ir jāzina, cik liels paātrinājums ir iespējams šādā kustības ātrumā. Lai nebūtu “jāizlec” pretējā kustības joslā un tikai tad jāatklāj, ka motora jaudas resursi ir izsmelti un paātrināties vairs nesanāk – apdzīšana jāpārtrauc.
Jāzina, kā automobilis uzvedas dažādos kustības ātrumos un laika apstākļos, kā arī uz dažādiem ceļa tipiem. Tas pats attiecas arī uz vedamo kravu un tās ietekmi uz automobiļa kustību. Ja krava nav attiecīgi nostiprināta vai arī automobilī ir sasēdušies pasažieri, kas smagāki par vidējo rādītāju, tad automobilis kļūst nestabilāks, sliktāk vadāms. Šādās situācijās ir jāmaina braukšanas stils un daudz rūpīgāk jāizvēlas kustības ātrums, it īpaši ceļa līkumos un uz nelīdzena ceļa seguma.
Ceļu stāvoklis sagādā negaidītus pārsteigumus
Ceļi mums nebūt nav ideāli, un laika apstākļi ir mainīgi. Ceļa apstākļi arī ir mainīgi un var būtiski atšķirties kilometru no kilometra. Ja atļautais kustības ātrums attiecīgajā ceļa posmā ir 90 km/h, tad tas nebūt nenozīmē, ka ar šādu kustības ātrumu ir droši pārvietoties šajā ceļa posmā. Normālos apstākļos būtu jābrauc ar atļauto kustības ātrumu, bet ātrums ir jāsamazina vienmēr, kad var veidoties bīstama situācija – tai skaitā nelīdzena un/vai bedraina ceļa gadījumā.
Jāatceras, ka ar ceļa apstākļiem ir jāsaprot ne tikai seguma stāvoklis, bet arī brauktuves platums un ceļa profils. Braucot pa šauru ceļu, ir jārēķinās ar to, ka arī pretī kāds varētu braukt. Uz šaura ceļa, kur ir apgrūtināta divu transporta līdzekļu samainīšanās, transporta līdzekļa vadītājam ir jāizvēlas kustības ātrums pēc redzamības braukšanas virzienā, ar domu, ka arī pretimnākošajam vajadzēs laiku, kurā apturēt automobili, tātad attiecīgajam pārredzamajam ceļa posmam ir jābūt vismaz dubulta apstāšanās ceļa garumā.
Šādi ir jārīkojas gan ceļa līkumos, gan uzkalnos. Ar rallija braukšanu ir jānodarbojas slēgtajās trasēs, nevis uz koplietošanas ceļiem. Uz līkumota lauku ceļa pretimnākošais kombains vai traktors vienmēr ir liels pārsteigums.
Riepu spēju robežas
Par ceļa apstākļiem runājot, ir jāatceras arī par riepām un to iespējām. Mūsdienīga vieglā automobiļa riepa savā kontakta virsmā ar ceļa segumu visos virzienos var pārvadīt aptuveni vienādu spēku, bet šī spēka vektora lielums ir ierobežots. Ja mēs riepu slogojam uz maksimumu sānu virzienā (braucot līkumā), tad mums neatliek saķeres spēks garenvirzienā (paātrinājumam vai bremzēšanai). Un attiecīgi pretēji – ja visu saķeres spēka rezervi esam iztērējuši bremzēšanai vai paātrinājumam, tad, veicot pat nelielu pagriezienu, riepa izslīdēs.
Braukšanas laikā mums nepārtraukti ir jārēķinās ar šo apstākli, jārēķinās ar uzstādīto riepu iespējām. Braucot pa līkumotu ceļa posmu ar sliktu pārredzamību, pat ja auto līkumā turas labi, tad, ieraugot pretimnākošo kravinieku un nedaudz piebremzējot, ir ļoti liela iespēja izlidot ārpus ceļa.
Laika apstākļi un meža zvēri
Laika apstākļi mums šogad tādi īpatnēji – netipiski silts laiks mijas ar salu naktīs, turklāt ir diezgan vējains laiks. Visi nosacījumi, lai veidotos “melnais ledus” – pat gaisa temperatūrai esot nedaudz virs nulles, ceļi sāk apledot vietās, kas labāk pakļautas vēja iedarbībai – ūdenim iztvaikojot, tiek aiznesta daļa tā enerģijas, un palikušais ūdens daudzums uz ceļa virsmas strauji atdziest un sasalst. Bīstamie ceļa posmi ir tilti, pārvadi, klaji vējam pakļauti ceļa posmi.
Apledojums ievērojami samazina auto spēju turēties uz ceļa, tiesa gan, neļauj arī ieskrieties. Pēkšņs un negaidīts apledojums visvairāk samazina vadītāja spēju pieņemt pareizu lēmumu un savākt automobili. Arī vēja ietekmi autovadītāji parasti novērtē nepietiekami. Vējš var būtiski ietekmēt auto stabilitāti, izbraucot no aizvēja klajā laukā, apdzenot kravas automobiļus. Ja auto brauc pa slidenu ceļu, tad arī spēcīgāka vēja brīze var uz saķeres robežas braucošu auto nopūst grāvī. Ir vēl viens būtisks faktors, kas jāņem vērā, braucot pa mūsu ceļiem. Kā liecina apdrošināšanas kompāniju statistika, tad viens no izplatītākajiem negadījumu veidiem ir sadursme ar dzīvniekiem. Šīm dzīvajām radībām nav atstarotāju, tiem arī nevar likt pārliecināties par kustības drošību pirms brauktuves šķērsošanas. Braucot pa apmežotiem apvidiem, ir jārēķinās, ka krūmājā var sēdēt kāda stirna vai mežakuilis, kurš gatavojas savam skrējienam pār ceļu. Jo tuvāk krūmi ceļam, jo bīstamāka situācija.
No visa teiktā ir secināms, ka ātrums, ar kādu mēs varam droši braukt pa ceļu, ir nepārtraukti mainīgs lielums, un transporta līdzekļa vadītājam ir nemitīgi jākontrolē situācija uz ceļa, jāpielāgojas konkrētajiem apstākļiem. Tikai šī nedalītā uzmanība satiksmes situācijai un tās izmaiņām var garantēt kustības drošību un palīdzēt izvēlēties drošu un pietiekami ātru braukšanas stilu.
Nu, re, kā sanāca – trīs rindiņas likumā, bet ir ko komentēt uz vairākām lappusēm. Un tā gandrīz par katru satiksmes noteikumu punktu. Ne velti likumu komentāri ir vismaz trīs reizes biezāki par pašu likumu
Foto: iAuto.lv