Raksta autors ir pārliecināts, ka braukt ar elektromobili “vienkārši ir labi un patīkami”, turklāt tas nebūt netraucē doties arī garākos pārbraucienos.
Pateicoties iepriekšējai izpētei jau zinām, ka salīdzinoši plaša uzlādes stacija ar vairākām kastēm ir paslēpta pie viesnīcas aiz cilvēka augstuma akmeņu mūra un tikai šauri vārti it kā iebraukšanai Hotel Parking ved pie tās. Neapskatot Google Streetview šādu lokāciju praktiski atrast ir tuvu neiespējamam. Viss tā arī ir – skati fantastiski, stacija, kas atrodas mazliet vairāk par 1 km virs jūras līmeņa strādā, bet pēc saplānotā grafika mums sen jau vajadzēja būt Francijā, tādēļ tālāk izlemjam braukt pa tuneli, nevis pāri gleznainajai kalnu pārejai, ko bija plānos izbaudīt. Lai saprastu cik trausli ir dienas grafiki braucienam ar elektromobili – brīdī, kad gatavojamies jau izbraukt no iekšpagalma – pa tā šaurajiem vārtiem, pagalmā burtiski “ielido” trīs koši aplīmēti jaunākie VW elektromobiļi. Pēc paviršas uzlīmju izpētes un publikas uzvedības secinām, ka kādam vietējam dīlerim vai importētājam notiek žurnālistu vai VIP klientu testa brauciens ar ID.4 un ID.5. Pēc vāji maskētā “izsalkuma” varētu būt, ka viņi bija startējuši no Barselonas un tāpat uzrāvušies uz “caurā” lādētāja pusceļā. Vēl neliela aizķeršanās vai izbraukšana stundu vēlāk no rīta un garantēti vēl viena zaudēta stunda būtu klāt. Šajā punktā mums paveicās un VW komandai arī. Izbraucot no Tunnel du Puymorens (1558 m virs jūras līmeņa) otrā pusē sagaida armijas vīri ar notēmētiem automātiem kaujas gatavībā un pāris “zoļļu” ar dzelkšņu ķēdi gatavībā to pārstiept ceļam. Par laimi mēs viņus pilnībā neinteresējam, laikam pēc kāda nopludinātas informācijas gaidīja konkrētu auto. Kalnos var būt arī tā. Zivju konservu mums bagāžas nodalījumā bez etiķetēm (tās tapa īsi pirms klients izlidoja ar lidmašīnu) un fritēšanas krāsns arī vairs nav, stresa nekāda. Mūs ļoti interesēja patēriņa bilance kalnos, jo ražotāji lielās, ka kalni elektromobiļiem patīk. Gribat ticat, gribat nē, bet braucot lejā no Pirenejiem MOKKA-e praktiski nepatērēja nemaz un vēl pieražoja aptuveni 3% elektrības (1,5 kWh) baterijā klāt. Mazliet jāpatrenējas kā braukt, ja jābremzē aiz kāda, kas baidās no līkumiņiem – var pazaudēt visu “aveni”, bet viss godīgi, rekuperācija strādā jaudīgi un korekti un uz kopīgajiem kalnu posmā nobrauktajiem kilometriem patēriņš īpaši neatšķiras no snieguma līdzenumā. Protams, pie nosacījuma, ka tik cik uzbrauc augšā, tajā pat atskaites posmā nobrauc lejā. Šajā gadījumā uzmērījām rādījumus no 1144 m līdz 676 m virs jūras līmeņa, kad vislabāk varēja realizēt rekuperāciju. Šajā dienā uzzinājām vēl dažas opcijas, kas iegūstamas ceļojumā ar elektromobili. Ne visās ātrās uzlādes stacijās atslēgt uzlādi var tikai ar derīgu RFID karti, aplikāciju vai tad, kad tā dabiski pabeigta. Izrādās, ka daļā staciju var arī nospiest nevis lielo sarkano avārijas pogu, bet mazu jauku STOP podziņu. Ja stacijā draiskojas bērni no kaimiņu elektomobiļa – nebrīnieties, ka uzlāde sāk “norauties”, jo kas var būt jaukāks kā skrienot garām nospiest to podziņu un tad nevainīgi skatīties kā kāds vai kāda lec ārā un skrien pie skapja. Protams, ka pie šāda scenārija vēlāk, neskatoties uz karsto sauli, iesaistīto ģimeņu pārstāvji stāv sardzē katrs pie sava aparāta, jo nevar jau zināt vai no nekurienes atbraukušie ar dīvaino numuru neatriebsies un arī nesaspaidīs podziņas atbildes izgājienā. Ar to jārēķinās, ja bezrūpīgi atstājiet auto un dodaties visi kopā, piemēram, paēst uz kafejnīcu sapārotajā lielajā ogļūdeņražu izķēzīšanas “tankštellē”. Vēl interesantākas ir “sarunas” ar reģionālajiem mazajiem “skapīšiem”. To, ka mūsu draugu apdzīvotajā maz-maz-mazpilsētā ir uzlāde jau bijām noskaidrojuši pāris mēnešus iepriekš. It kā mūsu aplikācijas vai tām piesaistītās kartes nederot, bet gan jau kaut kā visi bariņā sarunās vai kādu kaimiņu ar karti pasauks. Jāatzīmē, ka Francijā vietējiem iedzīvotājiem uzlāde šādās lokālajās vietās ar viņu vietējās elektrokompānijas kartēm vai aplikācijām ir neticami lēta, bet tūristiem no citām zemēm un vēl ar kāda tīkla viesabonēšanu tāpat kā Ionity – aptuveni 75 centi par kWh. Diezgan loģiski, jo tūristi jau silda jebkuru ekonomiku. Arī šajās AC stacijās vajag savu Type 2 kabeli. Kaste noslēgta, pie rozetēm tikt nevar. Pieliekam Chargemap karti – wow – tā tiek uzreiz akceptēta. Neskatoties, ka visur norādīts, ka tā te nederēs. It kā jau nav ļoti dīvaini, jo Chargemap tomēr ir Francijas uzņēmums un karte pa pastu atnāca tieši no Parīzes. Automātiski atveras mazas metāla sānu durtiņas un varam iespraust rozetē savu vadu. Noklikšķ spraudņu bloķēšanas mehānismi, uzlādei tūlīt jāsākas, bet nekā nebija. Kaut kāds uzraksts un Nope. Sūtam ekrāna attēlu vietējiem. Neviens neko nesaprot. Google Translate iztulko kaut ko salīdzinoši neizprotamu, bet tas tomēr uzved uz pareizā ceļa. Jāpieloka kabelis un jāaizver durtiņas. Magnēts tad tās saslēdz un uzlāde sākas. Kad atnāc atpakaļ pie uzlādētā auto – pieliec karti, durtiņas atveras un spraudņi atbloķējas. Vandāļu un zagļu droša uzlādes iekārta, kas rūpējas, lai pa nakti nepaliec bez kabeļa ar spraudņiem, kas gan jau ir vienlīdz dārgs aksesuārs visā Eiropā. Pēc pirmās viss skaidrs, nav raķešu zinātne. Ja šāda ierīce jāatrod bez skurpulozas iepriekšējas izpētes – arī tuvu neiespējamam, jo precizitāte kartēs ir daži mazie šķībi greizie kvartāliņi un norādes ir A4 lapas izmērā un pie māju sienām. Orientēšanās ar auto – garantēta un sportiska izklaide!
10. diena, kas izvērtās laikam par vienu no kļūdainākajām. ~990 km. Vajadzēja būt ievērojami mazāk un pats galvenais – vajadzēja jau pēc vakariņu laika būt galapunktā, lai izgulētos Polijas un Lietuvas posmiem. Nesanāca. Uzreiz jābrīdina – katrs nepareizs lēmums šādā braucienā vai nobaidīšanās nevietā par iespējamu netikšanu līdz nākošajai vajadzīgajā virzienā esošajai uzlādes vietai maksā vidēji divas stundas no izplānotā garfika. Cik kļūdu vai vienkārši neveiksmju – tik attiecīgi dubultā pazaudētas stundas. Protams, ka zināmas niknuma lēkmes garantētas pat vismierīgākajiem cilvēkiem pie šādiem rezultātiem. Viesnīcā bija tikai 220V āra rozete, kas kā uzzinājām no rīta – bija atslēgusies jau nepilnu stundu pēc tam, kad bija palaista uzlāde. Ja gribi būt drošs – šādos gadījumos liec nakts vidū modinātāju un skrien laukā skatīties. Ja ne – iesakam vispār nerēķināties un nemuļķoties ar viesnīcu uzlādes pakalpojumu, ja nav publiskai uzlādei paredzēta normāla “kolonna”. Vieglāk uzskatīt, ka te uzlādes nav vispār un plānot visu citādi, visdrīzāk – meklēt citu viesnīcu, kas ir draudzīgāka rītdienas tehnoloģijām. Navigācija izveda līdz nākošajai ātrgaitas maģistrālei nevis pa tuvāko “bāni”, bet pa mazo ceļu, kas būtībā bija efekts nevis defekts, jo auto patērēja mazāk enerģijas, bet to mēs tā neuztvērām. Plānotajā degvielas uzpildes stacijā pēc trešās apriņķošanas atradām no zemes izvilktus kabeļus, kastes iebetonētos pamatus un aizlīmētu lielu norādi, ka te jābūt EV uzlādes stacijai. Toties šī stacija jau bija visās izmantotajās digitālajās vietnēs kā zaļa un atvērta. Lielisks rīts. Brīnījāmies īsi pirms tam, kādēļ Tesla Model S Plaid brauc pa malējo joslu ar mazliet virs 80 km/h garām noejai ar zīmi “EV uzlāde” pie kopējām “tankštelles” labumu piktogrammām (uz lielās norādes nebija aizlīmējuši, nelieši tādi). Vēl ir salīdzinoši agrs rīts, jāizdomā ko darīt. Divi varianti – braukt tāpat kā tai Tesla “koridorā” 70-90 km/h pa pilnīgi tukšu un sasodīti dārgu maksas autoroute līdz nākošajam “pitstopam” vai noupurēt 2 x padsmit kilometru un iebraukt Klermonferānas (Clermont-Ferrand) industriālajā un iepirkšanās piepilsētā, kur rādās padsmit dažādas uzlādes iespējas un pa to laiku apmeklēt kādu molu. Numur viens – dārza veikals. Noraida karti. Otrā pietura – sadzīves preču (a-la-Depo) lielveikals – DC vietā AC, neder, vieta vēl saķēpāta. Trešā pietura – hiperliels tikko kā uzcelts LIDL – pilnībā nesapratām, neakceptēja karti vai nebija palaists vai vēl tikai ar LIDL karti, ja tāda ir. Ceturtā pietura – aizņemts. Braucam dziļāk mikrorajonā uz norādītu 350 kW staciju pie veseliem trīs lielveikaliem (Zone Commerciale). Brīvs. Divas lielas iekārtas, katrā pa 2 x CCS plus 2 x CHAdeMO un vēl AC priekš spraudņa hibrīdiem ar Type 2. Viena kā solīts – 350 kW, otra 50 kW. Viss rādās kā saderīgs ar izmantoto RFID karti. Tālāk nekas nenotiek, ekrānā deg iepriekšējās dienas datums un ir skaidri redzams, ka lielākā kaste ir uzkārusies. Aiz niknuma saspaidām šoreiz lielo sarkano avārijas pogu, bet tas nelīdz. Kaste ir mēma un sarunvalodas spējas neatgūst. Pankūka tāda! Neko darīt. Izmanevrējam pie 50 kW kastes, kas nozīmē nu jau kāda veikala apmeklējumu vismaz uz stundu. Atbrauc Škoda ar Bohēmijas vai Morāvijas kristāliņiem radiatora restē un puisis biznesa uzvalkā lielīgi sprauž iekšā “kruto” lādētāju, jo domā laikam, ka tā zaļā “vardīte” dumja vai neprot franciski atšķirt 50 kW no 350 kW. Nope viņam! Nerūc tā kaste. Škoda aizbrauc. Pēc mirkļa atbrauc elektriskais Peugeot busiņš ar “Servisa dienesta” marķējumu – puiši pa gabalu paskatās uz objektu un aizbrauc. Izsatās, ka sarkanā poga tomēr kaut kādu signālu nosūtījusi. Vēl pēc kāda laika atbrauc Opel CORSA-e nolīmēta ar elektrokompānijas reklāmām un puiši prasa kas noticis un cik ilgi lēdēsim MOKKA-e. Viņi paskaidro, ka konkrētā kaste “uzkaroties” vismaz reizi nedēļā, iemeslu neviens nezin, “jāspārda” tātad tā arī viņiem katru nedēļu. Puiši ļoti korekti – gaidīs, kamēr mēs “beigsim”, jo ja viņi atslēgs lielo kasti, lai vērtu vaļā, mazā atslēgsies automātiski. Paldies par sapratni, pieklājību un laiku! Puiši aiziet pēc našķiem, MOKKA pa to laiku uzlādējusies un navigācija pārplānojusi tālāko ceļu nu jau pa citu šoseju un tagad jāpārplāno arī nākošās uzlādes vietas. Diena jau pusē, bet nobraukti tikai aptuveni 150 no 990 km. Tālāk pa ceļam bija vēl viena neuzbūvēta, bet nomarķēta uzlādes vieta, daži DC, bet 44kW SHELL, kur viens vēl noraidīja karti (SHELL vispār teju 50% noraida Chargemap). Šīs dienas pozitīvākais piedzīvojums – netālu no Vācijas robežas, bet vēl Francijā, atklājām kārtējā “tankštellē” FASTNED tīkla uzlādes staciju. Kosmoss. Noteikti rekomendējam! Ja valstī pa kuru ceļojat ar elektromobili ir pieejamas – izvēle Nr.1. Viennozīmīgi soli priekšā Ionity, kas īstenībā ir par nodokļu maksātāju naudu (jo kas gan cits ir Eiropas fondu finansējums – tāpat visi ar savu darbu esam šo kolekti sametuši) izveidots projekts, nevis brīvā tirgus subjekts. Toties FASTNED https://fastnedcharging.com/en/ ir 100% privāts un Amsterdamas biržā kotēts uzņēmums, kurš publiskā apritē spriežot pēc tīmeklī atrastās informācijas vēl joprojām ir izlaidis tikai nelielu daļu akciju, pārējo apjomu saglabājot diviem uzņēmējiem, kas to dibinājuši tieši 10 gadus atpakaļ – Bart Lubbers un Michiel Langezaal kā arī investīciju firmai Breesaap. Tā kā uz iekārtām un būvēm neatradām nekādas EU projektu plāksnītes vai uzlīmes, ļoti izskatās, ka šis ir reāls bizness ar ticību nākotnei, kas pats piedāvā nākotnes risinājumus darbos, nevis vārdos. Dizains + izcilas arhitektūras mazās formas, ēnojums un aizsardzība no lietus, soliņš, kur paēst savas maizītes civilizētā veidā, 300 kW, iespēja norēķināties ne vien ar aplikāciju vai RFID uzlādes karti, bet arī ar parastu kredītkarti, izvietojums lielākās degvielas uzpildes stacijās, kurās jau ir infrastruktūra – tualetes, veikals, Wi-Fi u.t.t. Domājam, ka šādi izskatīsies elektromobilitātes nākotne – proti, degvielas uzpildes stacijās visā pasaulē ienāks pozitīvi uzlādēti projekti, kas būs atvērti, izprotami un draudzīgi lietotājam un piedāvās arī konkurētspējīgas cenas. Puiši vēl pēc 10 gadiem ir “mīnusos”, bet tas normāli, kamēr tīkls tiek izplests pa daudzām jaunām valstīm un kamēr jāsacenšas ar EU finansētiem sāncenšiem. Maza atkāpe – domājams, ka jau pēc ~10 gadiem varam piedzīvot reversu ainavu, kad lielajās degvielas uzpildes stacijās benzīns, dīzelis un gāzīte būs devuši vietu elektrībai un varbūt vēl arī ūdeņradim, bet mazajās šobrīd malā nostumtajās elektrouzlādes saliņās būs pārcēlušies daži benzīna un dīzeļa sūkņi. FASTNED noteikti tuvina šo laiku. Lai viņiem izdodas!
11. diena – aptuveni 780 km starp Bavāriju un Polijas centrālo daļu. Nekā īpaša. Nogurums un ceļš. Salīdzinoši pieklājīgā laikā tuvu pusnaktij nonākam motelī netālu no Lodzas. Iespējams, labākā viesnīca, kādā ir būts Polijā ārpus Varšavas. Brokastis otrā rītā tajā var droši sacensties ar Varšavas piecu zvaigžņu un lielo zīmolu hoteļiem. Protams, ka te ir Greenway Polska atbalstīta uzlāde kā solīts. AC, bet ar modernu aparātu, lielu displeju un skaistām LED lampiņām. Vads, protams, savējais kā jau vairumam AC Type 2 iekārtu. Par maksu. Francijā viesnīcās bija bez maksas, bet Šveicē – par salīdzinoši mazu maksu un DC iekārta. Ja ceļojat tajā rajonā – varat droši izmēģināt: https://www.kolumnapark.pl/pl/ un cenas “nekož” – tādēļ var droši ņemt arī divistabu luksusa numuriņu ar diviem balkoniem un salīdzinoši lielu un dizainiski skaisti iekārtotu vannas istabu pa vidu starp guļamistabu un atpūtas vai darba istabu.
12. diena – iespējams, smagākā visā projektā. Atkal kļūda – sabaidījāmies, ka nenobrauksim 200+ kilometru līdz uzlādei pa vidu autostrādei no Varšavas līdz Bjalistokai. Bet labi, ka izdomājām meklēt rozeti Lodzas apkaimē vēl pirms Varšavas, lai pielādētu tos lēnos 20%, nevis jau tuvāk pie Varšavas centra, jo tad “aplauziens” būtu garantēti lielāks. Nogriešanās no ātrgaitas ceļa izved uz šauras ielas starp privātmājām kāda mums aptuveni ved cauri Mārupei. Daudz bedru un daudz Porsche. Īpaši – Taycan. Pēc ceturtā jau piezogas mazvērtības komplekss kā deviņdesmito gadu beigās braucot gar Vidusjūras krastu no Marseļas uz Monako un ieraugot neskaitāmos superjahtu tirdzniecības plačus un ostiņas ar tām ik pēc pāris kilometriem, zinot, ka jau vidējā lieluma rotaļlietas šajā klasē var tuvoties miljoniem naudiņu slieksnim. Viens izgriežas priekšā īsi pirms nolūkotās uzlādes stacijas uz izsauc šausmas – ja nu brauc uz to pašu uzlādes staciju ar vienu kolonnu uz kuru mēs. Par laimi tikpat ātri nogriežas projām citā ieliņā. Pirmā aplikācijā atzīmētā vieta neatpazīst Greenway karti, kas likās ka Polijā strādā perfekti, jo paredzēta tikai Polijai. Otrajā nav aparāts vēl palaists darbībā. Tas vairs nepārsteidz. Atkal izvēles iespējas – braukt dziļāk uz Lodzas centru, braukt pretējā virzienā uz autostrādi, kur tās malā bija jau turpceļā pārbaudīta stacija ar vairākām kastēm pie burgernīcas, braukt uz Varšavu un atkārtot šo visu tur vai paskatīties uz kasti kas nejauši bija pamanīta pie viena būvmateriālu veikala pa ceļam, bet nav nedz navigācijā, nedz aplikācijā. Šī kaste ir atceļā uz “bāni” un netraucēs izvēlēties daļu pārējo opciju. Jāšķērso muļķīgs neregulējams zvaigznes tipa krustojums ar šķiet 6 vai 7 ceļiem, kas sastopas vienā punktā un pēc dažiem manevriem nonākam pie kastes, kas ir brīva, akceptē mūsu RFID karti un varam pielādēt līdz 95%, lai ar garantiju nokļūtu nākošajā plānotajā uzlādē, kurā pat ar visiem priekšā esošajiem sastrēgumiem, visdrīzāk būtu nonākuši arī bez šīs uzlādes, tikai ar aptuveni 5% atlikumu, bet tā arī bija lietota jau turpceļā, tātad teorētiski droša. Bet “bailēm lielas acis” un tās šoreiz sabojāja plānus. Kaut kādu risku tomēr šādos braucienos ir jāuzņemas mazliet vairāk nekā to darījām mēs – vismaz gadījumos, kad nākošā uzlādes vieta jau ir notestēta un vienīgā blakne – jābrauc lēni un zem atļautā ātruma, ja parādās aizdomas, ka ir “par īsu”. Varšava ir pamodusies. Ir saulains un karsts sestdienas rīts, kas varētu būt pirmais “pāri divdesmit” šajā pavasarī un izskatās, ka 100% visi lielie ceļi, kas iet ārā no galvaspilsētas, ir totāli sastrēguši. Mūsu virzienā norisinās velomaratons. Elektromobilis vēlreiz parāda, ka sastrēgums tam nav drauds. Baterija nekrītās, klimata kontrole strādā, bet laiks rit. Tālāk seko trīs uzlādes, trīs veikali Polijā. Kauņā iebraucot jau pusnakts. Ionity atkal noraida Chargemap aplikāciju un karti. Jāmeklē bezmaksas stacijas, ja jau negrib no mums paņemt 75 centus par kilovatu. Totāls morāls “sašļukums”. Varbūt neprotam īsti profesionāli meklēt, bet vēl šobrīd īsti komfortabli kaimiņzemes bazmaksas rozetes atrast neizdodas. Dažas neatrodam, dažas jau slēgtos tirdzniecības centros, braucam uz tālāko un Vilņas nevis Rīgas virzienā. Tur 50 kW statni aizņēmuši jaunieši ar savu elektromobili, brīva tikai lēnā AC daļa, bet pie tās grūti piebraukt tā, lai var aizvilkt kabeli. Laikam izskatamies nožēlojami, jo jaunieši saka, ka var mūs palaist un laipni brauc projām. Paldies no sirds! Kaste ir bēdīgā tehniskā kondīcijā – laikam jau kā viss, kas ir bez maksas un tā īsti bez saimnieka. Bet strādā. Visdrīzāk – vēl strādāja. Vai tagad vēl darbojas, grūti teikt, jo izskatījās reāli “tuvu galam”. Te piebilde, ka arī vecākās Ionity stacijas Eiropā jau ir ar krietni palietotu inventāru un dažās spraudnis jāmēģina turēt ar roku līdz saslēdzas bloķētājs, jo citādi izmet kļūdas paziņojumu un vari atkārtot vai meklēt citu kasti. Kad “uzķer” šo niansi – nav problēmu, bet pirmajās reizēs atkal tiek zināma stresa deva. Atceļā Chargemap neatpazīst arī vairs Paņevežas Circle K Ionity, uzlādējamies netālu no robežas bez maksas jau turpceļā noskatītā stacijā un teju precīzi 5 no rīta 1. maijā ieripojam savā pagalmā Rīgā. Pamale jau gaiša – tūlīt ausīs jauna diena. Kaut kas līdzīgs noguruma pakāpē un sajūtās bija, kad 2010. gada aptuveni šajā pašā laikā pēc Eyjafjallajökull vulkāna izvirduma, kad lidmašīnas Eiropā kādu laiku nelidoja vispār, pat militārās, vajadzēja pēc izstādes Milānā nokļūt atpakaļ birojā un dažādu sarežģītu transporta operāciju rezultātā ar draugu palīdzību mēs vispirms nokļuvām līdz Holandei, tad naktī Amsterdamas lidostā dabūjām mašīnu, kuru vajadzēja atdzīt uz Latviju, un ar to nonstopā atbraucām līdz birojam. Bet kā saka – job done. Paldies veiksmei un Opel MOKKA-e. Bija OK!
Labās lietas mēs apkopojām ievadā. Noslēgumā gribētos izcelt sliktās, bet ne jau lai sabojātu pēcgaršu, bet lai kāds vai kāda, kas ko līdzīgu atkārtos – zinātu, ka tas viss tā var būt, ar to jārēķinās un nav jābaidās, ja kas tāds atgadās vai notiek, jo elektromobilis vēl ir salīdzinoši jauns pārvietošanās veids un infrastruktūra nav vēl tam gatava, bet braukt var un atbraukt laikā atpakaļ mājās arī var.
1) Ja nestrādā aplikācija, vēl var strādāt RFID karte. Ja nestrādā RFID karte – meklējiet citu statni vai citu uzlādes vietu. Mēs atteicāmies no idejas sākt ceļā instalēt kādas vietējās aplikācijas ar tulkošanas programmas palīdzību, lai gan daudzi to iesaka.
2) Teju trešdaļa lokāciju ir neprecīzi atzīmētas digitālajās kartēs un aplikācijās. Daļa darbojošu staciju tajās nav vispār, bet daļa no tām, kas ir, – diemžēl dažādu iemeslu dēļ nav izmantojamas. Kļūda lokācijā var būt lielāka par 200 metriem vai dažiem kvartāliem, var būt arī sajauktas “autobāņa” noejas puses. Esiet tam gatavi.
3) Salīdzinoši daudz iekārtu jau ir pat uzstādītas, bet vēl nav palaistas darbībā. Dažām pat var degt jau ekrāns, bet uz tā būs tikai atvainošanās teksts un sakrustoti skrūvgrieznīši. Mēģiniet atrast sev piemērotāko riska un uzlādes ātruma proporciju, lai šādās situācijās vēl būtu iespējams plāns B.
4) Lepojamies, ka mēs neprasījām nevienam palīdzību, bet mums gan prasīja. Vietējie. Pēc tam, kad ilgstoši nevarēja neko pa servisa tālruni sarunāt ar operatoru centru lokālajā valodā. Mēģiniet nestresot – tāls brauciens ar elektromobili vēl tomēr ir piedzīvojums. Kaste, kas tikko strādāja var “uzkārties” un nestrādāt. Pēkšņi. Tāpat kā dators. Tas nav mehānisks benzīna sūknis. Šī atšķirība kaut kā jāpieņem.
5) Ja aizejiet projām no mašīnas, kas atstāta uzlādēties, rēķinieties, ka uzlāde var būt “nobrukusi” jau 5 minūtes pēc jūsu aiziešanas un viss būs jāsāk no jauna. Pāris sulīgi vārdi mazliet noņems stresu un apkārtējie lai arī nojautīs – saturu tieši nesapratīs. Bet latviski – krievu valoda šādā kontekstā šobrīd nav cieņā Eiropā. Nopietni.
6) Attīstiet savas vērošanas spējas. Kādam no komandas vienmēr jāvēro “krūmi” – vai tikai kaut kur nerēgojas dažādās pelēkās krāsas gradācijās krāsots metāla skapis ar zilām vai zaļām LED gaismiņām. Ar laiku jūs iemācīsieties to atšķirt no auto putekļu sūcēja, bankomāta, parkošanās “vienroča bandīta” un vēl daudz citām pilsētvides detaļām. Šo vērojumu spēja ir būtiska pasākuma veiksmes nodrošināšanā. Iemeslu skatīt šī uzskaitījuma punktā Nr.2.
7) Brauciet mierīgi un maksimāli plūdeni. Tāli braucieni nav sacensībām ar moci blakus joslā! Adaptīvās kruīza kontroles lietošana palielina nobraukto attālumu, bet tikai tad, ja brauksiet nevis aiz kādas mašīnas, bet tikai ar brīvu posmu sev priekšā. Ja ir brīdis kritiski palielināt nobraukumu – samierinieties ar 75 – 95 km/h un ne ātrāk! Nākošie robežātrumi pie mūsu novērojuma šajā braucienā (ar piekrautu auto) ir 111 km/h un attiecīgi 122 km/h. Braucām dažus posmus arī ar 130+ km/h, bet tad nākošā uzlāde strikti jāplāno pēc 150 km vai pat drošāk – pēc 130 km. Labi atcerēties – 130 km ar 130 km/h. Vienu stundu “gāžam”, vienu stundu lādējam. Dažās reizēs tas pat iekļāvās saprātīgā grafikā, jo šādā pasākumā svars ir gan attālumam, gan laikam.
Mūsuprāt, saprātīga plānošana šādam pasākumam var būt sekojoša –
Viesnīca ar uzlādi 100%, startējam ļoti agri, brokastis pasūtām līdzņemšanai;
Pirmais Pitstops – uzlāde 90-95% + brokastis, kas nodrošina lieku laika nezaudēšanu;
Maksimāli nobraucam attālumu. Uzlāde 90-95% + pusdienas vai cita papildu nodarbe;
Maksimāli nobraucam attālumu. Uzlāde 90-95% + vakariņas vai cita papildu nodarbe;
Galamērķis – viesnīca ar uzlādi. Garantētu. Enjoy and repeat.
Šādi bez mūsu blaknēm vajadzētu ar dzelžainu un precīzu iepriekšēju plānošanu bez īpaša apdraudējuma spēt nobraukt ļoti tuvu 700+ km vasarā un līdz max 600 km sliktākos laika apstākļos. Bez sevis mocīšanas. Pirmajās divās dienās vasarā, protams, var atkārtot arī mūsu maršrutu un 1000 km dienā, bet tad jābūt, sākot no trešās dienas, noteikti kādām pāris dienām dzīves baudīšanai kalnos vai pie jūras ar vismaz mērenām fiziskām aktivitātēm brīvā dabā.
Būtiski! Mēs braucām ar ieslēgtu aktīvo rekuperāciju – “B” poga! Visu ceļu! Lai tā darītu, obligāti iesakām vismaz dažas nedēļas pirms šāda brauciena ikdienas gaitās pierast pie šī automašīnas režīma. Lai tas neradītu stresu un reāli sniegtu pienesumu enerģijas rekuperācijā – ar to ir jāiemācās braukt. Pēc tam varētu būt ka patiks tā braukt visu laiku arī tepat Latvijā. Kā jau visam – šim režīmam ir savi plusi un savi mīnusi. Tā noteikti ir nedaudz citādāka pieredze kā esam iemācījušies vadīt automašīnu, ja vien šo opciju lietojam ar mērķi samazināt patēriņu. Plusi – var ietrenēties praktiski nelietot bremzes un ļoti precīzi veikt manevrus, it īpaši jau pilsētas satiksmē. Pie tā pierod un mazliet jāpatrenējas atkal, ja grib braukt parastajā režīmā vai ar konvencionālo auto. ECO režīms arī tika lietots, bet tam ir reāls pienesums tikai pilsētas satiksmē vai līdz aptuveni 100 km/h un tas vēl arī “slēdz nost” gan apsildi, gan kondicionētāju, kas samazina komfortu un neder tāliem pārbraucieniem. Tur nav nekā mistiska vai augsti tehnoloģiska – vienkārši tiek samazināta elektromotora jauda līdz aptuvenio 100 Zs, kas virs 100 km/h pie strauji pieaugošās gaisa pretestības neko vairs nedod un pie 130 km/h ar ECO režīmu var iegūt pat lielāku patēriņu nekā bez tā. Bet “B” poga pat apdzenot uz ātrgaitas šosejas pie lieliem ātrumiem strādā un automātiski saražo nedaudz strāvas pie pārkārtošanās atpakaļ lēnākajā joslā.
Lai jauka un piedzīvojumiem bagāta vasara kopā ar elektromobili! Opel elektromobili. Ja kas – vērts ieskatīties arī Opel CORSA-e virzienā kā entry car izvēlei elektriskajai pasaulei, jo auto ir gan laba vadāmība, gan, iespējams, lielākais reālais nobraukums no visiem Stellantis modeļiem, izņemot, protams, pavisam mikro auto un senākus modeļus no PSA laikiem.
Labi auto – Labā vietā!
Jānis Ozers, mākslas maģistrs,
SIA “Reklāmas aģentūra “Bulterjers”” radošais direktors
Foto: Jānis Ozers